Konkurss 2008
1947. gada 14. decembrī Stokholmā, Zviedrijā tika dibināts Latviešu nacionālais fonds – organizācija, kuras dibinātāji bija trimdas latvieši un kuras galvenais mērķis bija informēt pasauli par okupēto Latviju un cīnīties par Latvijas neatkarības atgūšanu.
Dzejnieks Andrejs Eglītis bija viens no LNF dibinātājiem. Viņš ir veltījis visu savu laiku un spēkus LNF darbam. No 2007.gada 15.decembra LNF nosaukums ir Andreja Eglīša Latviešu nacionālais fonds.
Šogad Latvijai aprit 90. gadadiena. Dzejniekam vienmēr bijusi svarīga Dzimtene, tauta, tāpēc aicinām skolēnus piedalīties konkursā.
Pamatskolu skolēnu radošo darbu konkursa nolikums
1. Konkursa mērķi un uzdevumi:
Latvijas jubileju sagaidot, aktualizēt A. Eglīša daiļrades, ideju un personības lomu latviešu un Latvijas dzīvē.
Rosināt pusaudžu interesi par patriotisko latviešu literatūru.
2. Konkursa dalībnieki:
Konkursā piedalās pamatskolu skolēni.
3. Konkursa norises laiks:
2008. gada 25.janvāris – 2008. gada 25. marts.
4. Konkursa noteikumi:
Skolēni tiek aicināti radoši izpausties literārajā darbā (eseja, apraksts, stāsts ):
· ievērojot darba apjomu 100- 150 vārdu.;
· aktualizējot Andreja Eglīša darbu tēmas un motīvus.
5. Konkursa darbu vērtēšanas komisija:
Konkursa darbus vērtēs A.Eglīša Latviešu nacionālā fonda valde.
6. Apbalvošana.
Uzvarētāju apbalvošana notiks 2008. gada maijā Misiņa bibliotēkā.
Balvu fonds Ls 450,00
Vidusskolas skolēnu radošo darbu konkursa nolikums
1. Konkursa mērķi un uzdevumi:
Sagaidot Latvijas 90. gadadienu, aktualizēt dzejnieka Andreja Eglīša daiļrades, ideju un personības lomu mūsdienu sabiedrībā.
Rosināt jauniešu interesi par trimdas literatūru, kultūru un vēsturi.
Veicināt jauniešu patstāvīgu darbu, savas attieksmes un spriedumu veidošanu.
2. Konkursa dalībnieki:
Konkursā piedalās vidusskolu, vakarskolu, profesionālo skolu audzēkņi.
3. Konkursa norises laiks:
2008. gada 25. janvāris – 2008. gada 25. marts
4. Konkursa dalībniekiem tiek piedāvāti šādi radošo darbu virzieni:
1. A. Eglīša un L. Garūtas kopdarba „Dievs, Tava zeme deg!” nozīme latviešu tautas vēsturē.
2. „Ir tikai viena Latvija un citas nav nekur.”( A. Eglītis)
Šo vārdu aktualitāte 21. gadsimtā.
Skolēni var pievērsties arī citiem A.Eglīša daiļrades pasaules aspektiem.
5. Konkursa noteikumi:
Darbu apjoms 250- 300 vārdu.
6.. Konkursa darbu vērtēšanas komisija:
Konkursa darbus vērtēs A.Eglīša Latviešu nacionālā fonda valde.
7. Apbalvošana.
Uzvarētāju apbalvošana notiks 2008. gada maijā Misiņa bibliotēkā.
Balvu fonds LS 750,00
Gribu ārpasaulē. Durvis ciet.
Durvis atveras. Nezinu, kur iet.
Diena kā balta siena. Nesteidzas
pretī roka neviena. Aiz muguras
nakts man māj – es būšu ar tūkstošiem
pie tevis – viena.
Ikviens nezina, ko grib un kā grib. Tie kaut ko vēlas. Bet ko? Viņi paši nezina, kurp iet un kā iet. Ne vienmēr tev kāds palīdzēs un pasniegs roku, lai būtu vieglāk. Katrs ir par sevi un domā, kā vēlas.
Es vēlos, lai visiem dzīvē būtu labi un visos mājotu prieks. Vai visi tā vēlas? Varbūt kādam tev blakus sēdošam nemaz nerūp tava laime un prieks?
Paiet diena un nakts. Atkal diena. Un atkal nakts. Tā aizrit, nemaz nezinot, ko vēlies. Aiziet, neatgriezties, pazust? Vai varbūt palēkties un nekad nepazust! Cilvēki ir dažādi un viņu rīcība arī.
Ir! Ir cilvēki, kuri priecājas tā vienkārši – par jauku dienu, piemēram. Viņi pamostas un paskatās logā. Skaisti! Saule debesīs kā pie koši zilajiem griestiem pakārta milzu bumba. Viņi sadzird putnu dziesmas, kas lidinās līdzi vēja trauksmainajai dejai. Viņi ir laimīgi. Tiem, kam smaids tik plats kā mēness pusloks, tiem durvis ir atvērtas.
Un, protams, ir! Ir cilvēki, kuri pamostas domājot – atkal jauna neveiksmju pilna darbadiena. Tie ir tie, kuri reti smaida. Viņi neredz (nav mācīti redzēt) skaisto. Varbūt nevēlas? Taču nepārprotami – viņiem durvis ir ciet.
Tā ir tava izvēle. Kā tu to vēlēsies un darīsi, tā arī tas būs.
Durvis ciet. Durvis atveras. Tikai jautājums: „Kurp iet?”
Laureāte
Līva Lauberte, Valmieras Pārgaujas ģimnāzija (Skolotājs Māris Bušmanis)
Laureāte
Asnāte Kažoka, Kalnciema pilsētas vidusskola,12.klase
SkolotājaIrēna Markule
„Ir tikai viena Latvija un citas nav nekur”
/A. Eglītis/
Šo vārdu aktualitāte 21. gadsimtā.
Mīļa, dārga, tik maza un sargājama – tāda ir mūsu Latvija. Tā vienlaicīgi ir gan mūsu Māte, gan Bērns.
Bet, cik žēl, šobrīd man tā liekas kā maza, visu izauklēta meitenīte, kura vāri stiepj pretī tievās rociņas, tomēr bieži jo bieži sastopas ar atraidījumu. Ar katru atraidījumu mazulītes seja top skumjāka, un drīz vien no acīm rit lielas, skaidras asaras. Katrā asarā kā spogulī tu redzi sevi un savus tautiešus. Pa vienai vien, pa vienai vien asaras nokrīt un atstāj tukšumu. Tukšu sirdi.
Andrejs Eglītis kā dzejnieks man vienmēr ir bijis ļoti tuvs. Bieži vien, klausoties sevī, es dzirdu viņu.
Viņš ir unikāls – gan savas dzejas, gan likteņa dēļ. Cilvēks ar lielo burtu. A.Eglīša kā dzejnieka attīstības posmi, neparastā pārvērtība „no trubadūra uz bardu” apbrīnojami sakrīt ar visas latviešu tautas attīstības posmiem, laika izpratni. A. Eglīša vēlākā perioda dzeju visvieglāk ir raksturot ar vārdiem „sīvs”, „ērkšķi”, „uguns”, „deg”, bet galvenais ‘tauta”, „dzimtene”. Mīlestība un naids. Pārdabisks spēks. Sarkana magone un melnais. Melns bruņinieks. Abi, jo vienam bez otra nav jēgas. Šo dzeju nevar uztvert lielā daudzumā. Ir tā – savādi – tu lasi vienu, bet saproti visus, tu lasi visus, bet saproti vienu –bezgalīgu mīlestību un bezgalīgu naidu, sevis atdošanu idejas vārdā. Tēvzemes vārdā.
Visi notikumi pasaulē ik pēc laika atkārtojas. Karš seko karam, revolūcija revolūcijai. Arī Latvijā laika spirāle ik pēc laika atgriežas sākumpunktā.
20. gadsimta vidū, kad A. Eglītis rakstīja vārdus: „Ir tikai viena Latvija un citas nav nekur”, aktuāls bija brīvības un nacionālās apziņas motīvs. A. Eglītis šos vārdus rakstīja nostaļģijā pēc dzimtenes.
Šobrīd ir pienācis laiks, kad A. Eglīša vārdi atkal kļūst aktuāli, iegūstot jaunu elpu. Nebeidzamā latviešu plūsma, kas pamet savu dzimteni, pieaug ne dienām, bet stundām. Latvija raud. Bet asaras vairs nav spodras, tās krāsojas dubļu pelēkos toņos.
„Kādēļ, kādēļ?” sāpēs sažņaudzas Mātes sirds.
„Kādēļ, kādēļ?” tālumā skumji atsaucas latvieša sirds.
Andrejs Eglītis – mans novadnieks.
Ļaudona ir dzimtā puse tiem cilvēkiem, kuru šūpuļi kārti Aiviekstes krastos.
Mēs, ļaudonieši, varam lepoties ar to, ka latviešu izcilais dzejnieks Andrejs Eglītis ir mūsu novadnieks. Mēs esam lepni, ka Ļaudonas pagasta himnas vārdu autors ir tieši viņš – cīnītājs, trimdinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, vairāk nekā 30 grāmatu autors.
Mani aizkustina tas, ka A.Eglīša dzeju caurstrāvo mīlestība uz māti, Latviju, dzimto pusi- Ļaudonu.
Dažādi notikumi dzejnieku kara laikā aizveduši projām no mīļās, dārgās Latvijas. Piecdesmit trīs gadus, atrodoties trimdā, dzejnieks nav zaudējis cerību atgriezties dzimtenē, jo ilgas pēc mājām bija visspēcīgākās. Šis lolotais sapnis piepildījās, jo :
„Es visas domas aizmirstu, to vienu domājot:
Ko tev vēl vairāk, tēvzeme, par sirdi varu dot.”
Dzejniekam bija iespēja apceļot daudzas pasaules valstis, redzēt, izjust savādāko, citu zemju krāšņumu apjaust, salīdzināt, bet Latvijas dabas skaistums tomēr sirdij bija vistuvākais, vistīkamākais. Tēvzeme visur gājusi līdzi- ar sila vēju šalkām, ceriņu smaržu, ar griezes dziesmām Aiviekstes palienēs, ar tikko pļauto vīgriežu smaržu, ar rudens drēgnajām salnām, ar pieputināto ceļu uz mājām. Šīs atmiņas sildīja dzejnieku, nevis svešzemju siltās jūras un eksotiskie dabas skati. Visus šos ilgos prombūtnes gadus dzejniekam pietrūka dzimtās zemes, dzimtā ciema, māju, par to viņš rakstīja, par to viņš domāja:
„Ja man vaicātu, ko tu visvairāk mīli?
Teiktu: Ļaudonu ar tumšo mežu vīli.”
Pagājušā gada rudenī, pagasta rīkotajā pasākumā, kurš bija veltīts dzejniekam, es noskatījos dokumentālo filmu par dzejnieka dzīvi. Mani pārņēma dīvainas, neatkārtojamas sajūtas- kā var latvietis tik ļoti mīlēt savu zemi, kā prot smelties spēku no tās!? Jutos saviļņota, redzot, kā dzejnieks brien pa garo zāli, priecādamies par Latvijas pļavu smilgām, jūsmodams par zilajām debesīm, dzegužu kūkošanu: „Zem manām kājām ir Latvijas debesis, es esmu mājās un jūtos laimīgs.”
Pāršķirstot dzejnieka dzīves lapaspuses, es sapratu, cik ciešām, izsāpētām saitēm dzejnieks bija saistījies ar tautu. Sāpēja tautai, sāpēja arī dzejniekam.
Atgriežoties mājās pēc ilgas prombūtnes, dzejnieks atkal izjuta sirds sāpes par Latvijas likteni, nu jau neatkarīgas, brīvas! Dzejniekam bija nepieņemama situācija un valdības attieksme pret tautu- vēl arvien tauta cieš no netaisnības, pazemojumiem, pāri darījumiem, bet šoreiz no savējiem. Dzejniekam nav pieņemams, ka latvju zemniekiem ir tik smags liktenis Latvijas brīvības gados, ka lauki, tīrumi daudzviet nesakopti, aizauguši. Dzejnieks bija pārliecināts, ka Latvijas nākotne ir tieši stiprā zemniecībā un kuplajās ģimenēs. Diemžēl tas nav piepildījies, bet šo ticību dzejnieks arvien glabāja.
Tās atziņas, ko es vēlētos pieņemt kā savas, ir saistītas ar mīlestību pret māti. Dzejniekam māte bija vissvētākais, dārgākais cilvēks pasaulē, tikumības, mīlestības sludinātāja. Es augstu novērtēju dzejnieka izteiktās rindas mātei:
„Ir māte mani mācījusi:
Kā vieglāk smagu nastu nest
Un pērkonlaikā krustu mest.”
Māte viņu visu mūžu ir sargājusi, kaut arī iztālēm, domās, atmiņās. Vienmēr līdzās. Un tā būs vienmēr. Viņi atdusas blakus, mūžīgi.
Pavadot dzejnieku mūžības ceļos, daudziem ļaudoniešiem bija iespēja pēdējo reizi pateikt paldies par viņa lepno, nesalaužamo garu, par noturīgumu uzskatos, par palīdzību daudzbērnu ģimenēm, par pirmo skolai dāvāto datoru, par skolas bibliotēkai, kā arī pagasta bibliotēkai uzdāvinātajām grāmatām. Liels paldies par nenogurstošu cerību un ticību tautas spēkam!
Tauta nav aizmirsusi Dzejnieku. Atmiņā man ataust viens spilgts notikums. Mana 80 gadus vecā tante, bijusī skolotāja no Aglonas, kādā karstā vasaras dienā ļoti vēlējās, lai es parādot un pavadot viņu līdz izcilā dzejnieka atdusas vietai. Triju kilometru garais lauku ceļš nebija šķērslis ieceres piepildīšanai. Tante aiznesa dzejniekam ziedus, nofotografēja piemiņas vietu, ļoti rūpīgi izlasīja kapakmens uzrakstu. Un ar kādu lepnumu vēlāk viņa stāstīja agloniešiem par iespēju pabūt pie dzejnieka atdusas vietas!
Man un manai paaudzei ir iespēja smelties dzejnieka dzīves gudrībās- viņa rakstītajās grāmatās. Man ļoti svarīga šķita dzejnieka attieksme pret pašu cildenāko dzīvē- māti, dzimteni, tautu. Būt garā lieliem un dvēselē ļoti pieticīgiem, vienkāršiem! Mums jākļūst par īsteniem latviešiem un rīcībā jāseko Dzejniekam, kurš, iedams garām Brīvības piemineklim, allaž noņēma cepuri.
Es novēlu mums būt tādiem, kā to ir vēlējis Dzejnieks: „Nesiet Latviju sevī kā templi!”
Visas Dzejnieka domas, visi darbi veltīti tikai un vienīgi Latvijai: „Audiet mani karogā, sarkanbalti sarkanā…”
Laureāte Diāna Jakubjaņeca, 9.kl. Ļaudonas vidusskola
Laureāte
Una Zusāne, Līvānu 1. vidusskola, 11. klase.
Skolotāja: Maija Dzintra Kručiņina
„Ir tikai viena Latvija un citas nav nekur.”
Vai pazīstat sajūtu, kas pārņem cilvēku, stāvot krustcelēs? Šaubas, nedrošība, cerība, neziņa par izvēlētā ceļa pareizību, pat netverama laimes sajūta.
Latvija atrodas krustcelēs: starp jūru un sauszemi, starp austrumiem un rietumiem, starp brīvību un dūres spēku. Latvijai nekad nav klājies viegli. Latvietim būt nekad nav bijis viegli: ne agrāk – daudzu kungu paverdzinātam, ne tagad – varas un naudas kārdinātam, brīvības garšu sajutušam, apšaubāmas vērtības pieņēmušam un vilšanos piedzīvojušam.
Stāvot krustcelēs, cilvēkam paveras plašāks skats. Lai kādos pasaules ceļos devies, kādās zemēs apmeties, latvietis nemūžam neaizmirsīs dzimtenes zaļos pakalnus, saules staru spēli rasas lāsēs, zāles smaržu agrā vasaras rītā.
Stāvot krustcelēs, cilvēks ir piesardzīgs. Viņu svaida visi pasaules vēji. Vienu brīdi viņš tiem ļaujas, tad tomēr pagriež muguru. Pasaules vēji skāruši arī latvieti. Pasaule sauc: „Dzīvo ātrāk, iegūsti vairāk, runā skaļāk!” Ceru, ka latvietis, brīdi ļāvies, uzgriezīs muguru pasaules steigai un atkal būs pats – pamatīgs, strādīgs, godīgs un apdomīgs.
Stāvot krustcelēs, cilvēku pārņem vilinājums doties tālu prom, pamest visu, ļauties nezināmā valdzinājumam. Pārāk daudzi tā ir devušies prom. Un daudzi jau ir sapratuši, ka tālo zemju vilinājums ir maldinošs.
Cilvēkam krustcelēs nav svešas arī šaubas – iet pa šo vai pa citu ceļu. Kā pasakā – iesi pa vienu – tur gaida bagātība, iesi pa citu – piemeklēs nelaime. Dažs šaubīdamies mīņājas uz vietas. Izvēle nekad nav viegla, bet, lai dzīvi nodzīvotu vērtīgi, ir jāspēj piecelties no pierastās vietas, kaut kur doties, kaut ko paveikt.
Stāvot krustcelēs, cilvēks redz saulīti uzaustam un norietam. Šeit, Latvijā, katram mākonītim ir ne tikai zelta, bet arī sarkanīgi violeta, gaišzila vai sudrabaini pelēcīga maliņa. Vakaros, kad sarkana saulīte slīd aiz egļu galotnēm tālumā, apkārt valda miers, svinīgs klusums un aizkustinošs skaistums, kas liek sirdij pukstēt straujāk, liek palikt te, šajā vietā un brīdī, mūžīgi.
Arī es esmu dzīves krustcelēs. Ir gan neziņa, gan cerības, taču viens man ir skaidrs – vienīgā vieta, kur man dzīvot un strādāt, ir te, Latvijā.
„Ir tikai viena Latvija”
Pēdējā saulainajā maija dienā un pirmajā skolas brīvdienā vairāki skolēni no visas Latvijas mēroja ceļu uz Rīgu, lai saņemtu balvas par uzvaru Andreja Eglīša Latviešu nacionālā fonda rīkotajā radošo domrakstu konkursā. Laureātus pie ieejas Jāņa Misiņa bibliotēkas zālē laipni sagaidīja LNF pārstāves Sandra Kivleniece, konkursa idejas autore un Līvānu 1.vidusskolas skolotāja, un bibliotekāre Arta Poriete .
Konkursā piedalīties tika aicināti pamatskolu un vidusskolu skolēni, iesūtot savus rakstu darbus, kas veltīti Latvijai un dzimtenes mīlestībai, iedvesmojoties no A.Eglīša dzejas. Vidusskolas skolēniem bija jāizvēlas viena no divām dotajām tēmām: „Ir tikai viena Latvija” vai „Dievs, Tava zeme deg!”. Savukārt pamatskolas skolēni varēja brīvi izvēlēties rakstīt par kādu no A.Eglīša darbiem.
Pavisam tika iesūtīts 71 darbs, kas ir daudz, ņemot vērā, ka mācību programmā par Andreja Eglīša daiļradi runā tikai 12.klasē. Organizētājus pārsteidza gan dalībnieku atsaucība, gan skolēnu dziļās domas un patiesums, kas strāvoja no sacerējumiem, kā arī oriģinālais izklāstījums.
„Sajūtas bija fantastiskas,” Sandra klātesošajiem stāstīja par brīdi, kad lasījusi iesūtītos darbus. „ Visi bija ļoti labi, ļoti jauki, ar cieņu pret Latviju, pietāti pret dzimto zemi un sajūsmu par Andreja Eglīša darbiem, par to, ko viņš ir darījis Latvijas labā,” viņa uzsvēra.
Darbus vērtēja Fonda valdes locekļi Rīgā un Stokholmā. Sākotnēji bija paredzēts godalgot trīs labākos darbus vidusskolā un trīs pamatskolā. Tomēr daudzi darbi aizkustināja žūrijas locekļu sirdis, tāpēc vērtēšanas procesā tika nolemts, ka vairāki autori ir pelnījuši speciālas balvas. Tās tika piešķirtas „Par dabas aizsardzību”, „ Par atklātību” un „Par dzeju”. Pamatskolas līmenī tika prēmēti četri laureāti. Jāpiebilst, ka žūrijas locekļi daudz nestrīdējās par to, kuri ir labākie darbi, un domas par tiem saskanēja gan Rīgā, gan Stokholmā.
Viens darbs viennozīmīgi izpelnījies gan laureāta balvu, gan specbalvu par litarāro izpausmi dzejā. Tās autore un līdz ar to konkursa absolūtā uzvarētāja ir Aglonas vidusskolas 8.klases skolniece Laura Greize. Viņa sarakstījusi dzejoli „Latvija. Manas mājas un dzimtene”, kurā pausts cieņas un mīlestības apliecinājums dzimtajai zemei un latvietiskā piederības sajūta:
…….Latvija.
Mans spēks. Mana ģimene. Smags darbs.
Latvija.
Ik rīts, kad es smagi veru acu plakstus.
Latvija.
Senču izlietas asinis.
Latvija.
Sarkanbalti sarkanais karogs.
Latvija.
Solis pretī brīvībai.
Latvija.
Es. Tu. Mēs……..
Pamatskolas laureātu balvas saņēma arī Klinta Kalniņa, Jēkabpils 3.vidusskolas 9.klase, par eseju „Caur dzīvi uz mūžību atpakaļ”, Diāna Jakubjaņeca, Ļaudonas vidusskolas 9.klase, par eseju „Andrejs Eglītis – mans novadnieks” un Līga Lauberte, Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 9.klase, par eseju „Kurp iet?”. Speciālbalvu par rūpēm par dabas aizsardzību saņēma gados jaunākais konkursa dalībnieks Raivis Pauniņš no Līvānu 1. vidusskolas 5.b klases. Raivis savā darbā „Zeme nepieder mums” aicina cilvēkus saprast, ka zeme un daba ir jāsaudzē, tās piesārņošana zemei raisa dusmas, un tā sāk vērsties pret cilvēku. „Saudzēsim dabu, lai tā saudzētu mūs,” raksta Raivis.
No vidusskolēniem laureātu balvas saņēma Asnāte Kažoka no Kalnciema pilsētas vidusskolas 12.klases par eseju „Kādas sajūtas man 21.gadsimtā raisa vārds Latvija?”, Una Zusāne no Līvānu 1.vidusskolas 11. klases par „ Katrā zīlē ozola spēks” un Ilze Nagle no Līvānu 1.vidusskolas 11. klases par „Vai pazīstat sajūtu, kas pārņem cilvēku, stāvot krustcelēs?”. Visas skolnieces bija rakstījušas par tēmu „Ir tikai viena Latvija”. Par to rakstīja arī Zane Skrebele, Līvānu 1.vidusskola, 11.klase, kurai tika piešķirta specbalva par drosmi atklāti atzīt, ka Latvijā dzīve nav salda, un ka viņa varētu doties pasaulē materiālas labklājības meklējumos, tomēr tas nekādā ziņā nemazinās viņas mīlestību pret Latviju, kā savām vienīgajām mājām.
Laureātu skolotāji saņēma grāmatu veikala „Valters un Rapa” dāvanu kartes pateicībā par to, ka veicinājuši savus skolniekus lasīt un interesēties par Andreja Eglīša dzeju, kā arī par piedalīšanos konkursā.
Neapgrūtinoši neilgajā, bet sirsnīgajā sveikšanas pasākumā Jāņa Misiņa bibliotēkā ar muzikāliem sveicieniem uzstājās LNF stipendiāti no Jelgavas mūzikas vidusskolas – vijolnieks Frenks Vrublevskis un dziedātājs Arturs Rizesconok, kura izpildītā itāļu vokalīze, kā arī dziesma „Sanāciet, sadziediet” ģitāras pavadījumā sildīja klausītāju sirdis.
Zīmīgi, ka konkurss norisinājās gadā, kad Latvija atzīmēs savu 90.dzimšanas dienu. Ideju par konkursu Sandra Kivleniece rosināja pērn LNF 60 gadu jubilejas svinībās Latvijas vēstniecībā Stokholmā: „Būtu labi, ja skolēniem liktu, jā, tieši liktu, iepazīties ar Andreja Eglīša dzeju. Andrejs Eglītis varbūt nav no tiem autoriem, kurus skolas laikā ļoti cītīgi lasa, bet man šķiet, ka par šo cilvēku Latvijā tomēr vajadzētu zināt visiem!” Ideja guva LNF valdes un LNF atbalstītāju atsaucību. Sandra izstrādāja konkursa nolikumu un izsludināja to portālā www.skolotājs.lv.
Tika nolasīts sveiciens no Andreja Eglīša Latviešu nacionālā fonda valdes un padomes locekļiem Zviedrijā ar laba vēlējumiem visiem konkursa laureātiem un viņu skolotājiem. Šogad šāda veida konkurss norisinājās pirmo reizi, taču ne pēdējo!
Inese Tamsone
Latviešu nacionālais fonds 