Konkurss 2022

Andreja Eglīša 110 gadu atceres konkursa literatūrā (7.-9. klašu grupā) laureāti.

1.vieta

Ieva Stikāne, Jersikas pamatskola

“Tauta, mana tauta, kādam spēkam tici, kādām varām?” (Andrejs Eglītis)

Dzimtas ozols
Viens ozols rudzu laukā,
Tā zari mezglu mezglos savijušies.
Zaru zari, pazaru pazarītes simtu simtiem
Liek man domāt par lielo, neredzamo dzimtas koku,
Kur no diviem vienmēr jauni zari rodas.
Katram zaram savs stāsts, savs ceļš,
Kas šeit ir iepinies,
Sava grāmata ar lappušu simtiem,
Kas šeit glabājas.

Es atminos savu mammu,
Kas mani ik dienu samīļoja,
Savu tēti, kam rokas, lai gan cietas,
Vienmēr prata paslavēt,
Savu vecmāmiņu,
Kas katru sestdienu cepa man pankūkas,
Savu vectēvu ar sirmo bārdu,
Kas man stāstīja par laikiem seniem,
Kad puika pats vēl bijis.

Es pati esmu jaunā galotnīte,
No senču zariem izlauzusies,
No aizmirstām pagātnes teikām ienākusi šodienā,
Lai augtu no jauna
Un kokam kuplo zaru rotu
Pildītu ar vēl jo jaunākām pazarītēm.
Lai sargātu savu senču mantojumu,
Lai neatstātu to zudībā,
Lai turpinātu savu dzimtu, kas dzīvos.

2. vieta

Sofija Isačenko, Cesvaines vidusskola

Brīvība, kāds tev ir vārds?
Ak, teic man to,
Kas tāda esi?
Vai kaut kas aizliegts,
Atļauts, pērkams?
Vai tā, kas vieno?

Kā tevi nosaukt?
Vai par mājām, draugu,
Sirdi, apkārtni,
Vai valsti? –
Tas daudz par maz!

Tu esi kas vairāk!
Kas tāds, ko nevar iegūt,
Sitot plaukstas, vai pasaucot:
„Hei, panāc šurp!”

Tu parādies pēc sāpēm,
Garas dienas, grūtiem laikiem?
Tu nāc tāpat,
Vai kāda sūtīta?

Vien jautājumi –
Atbildes vēl nav.
Kaut vienu mājienu
Dod manai neziņai!

Es minēšu –
Tu esi sirdsapziņa, laiks.
Vai būsi nākotne,
Kaut arī klusa, reizēm – viena?

Vēl prātā apjukums,
Bet sirdī miers un dziesma.
Tu – brīva elpa, sapnis, spārni!
Ak, brīvība, tāds ir tavs vārds!

3. vieta

Samanta Baltā, Degumnieku pamatskola

“Brīvība, kāds ir tavs vārds?”
Es skatos pa logu, kur plīvo mans karogs un kļava tam blakus tik skaisti
krāsojas. Tur mana māsa un brālis skrien smiedamies. Viņi jūtas tik brīvi, un
vaigi tiem sārtojas. Es sasmējos. Es apskaužu savu brāli un māsu. Es arī gribu
justies tik viegli un bezrūpīgi. Es nenosodu. Viņi vēl mazi. Viņi nezina, ka,
skatoties pa logu, es jūtu arī sāpes, kad domāju par to, ko Tu redzi pa savu
logu? Vai Tev vispār vēl ir logi? Vai Tavs karogs vēl plīvo? Kā sārtojas kļavas,
kad apkārt ir dūmi? Kur iet, kad nav vairs nekā un palikuši vien mūri?
Es nezināju, cik brīva es esmu, līdz Tev tika atņemta brīvība. Paldies
Dievam, Tev vēl ir dzīvība! Cik dzīvs Tu vari justies, neesot brīvs? Es atzīstu,
ka dzīvoju citā laikmetā, kur pēkšņi viss ir citādāks, viss ir mainījies. Šis laikmets
vēl vārdā nav nosaukts.

Katra cilvēka nāve mani vājina, jo es piederu cilvēcei, bet mana cilvēce
ir izgāzusies. Man kauns un es jūtos vainīga pie tā, kas Tev ir jāpārcieš. Es
nespēju klusēt, lai gan zinu, ka mani vārdi nespēs Tev palīdzēt, bet šķiet
ļaunāk, kad citi klusē. Tici man, es esmu Tavā pusē!
Es skatos pa logu, jau tumšs. Brālis ar māsu spēlē kariņu istabā. Es
nenosodu. Viņi vēl mazi. Viņi nesaprot, ka Tev šis karš ir īsts un tajā nav
smieklu. Es raudu. Pienāk mamma, arī viņa raud. Es prasu mammai:
”Kāds vārds ir brīvībai?” Viņa parausta plecus un noslauka asaru. Skrien māsa
garām un kliedz: ”Ukraina!” Mēs ar mammu saskatāmies, un es sapratu.
Manas brīvības vārds ir Ukraina!

Atzinība

Evelīna Cimuška, Cesvaines vidusskola

“Brīvība, kāds tev ir vārds?”
Brīvība – kā rīta rasa , tik burvīga!
Rīts skaistāks brīvā Latvijā-
Īpaši ezeri un upes saullēktā.
Var pārliecinoši teikt- brīvas valstis ir daudz skaistākas!
Īsteni un patiesi , jo tā ir taisnība!
Brīvā valstī mēs esam laimīgi.
Arī ozoli un liepas aug lielākas un spēcīgākas.

Kad vasara ir klāt, viss tik zaļš un krāsu pilns!
Ārā , dabā, tur tu arī jūti brīvību.
Diez vai kāds gribētu būt ieslodzīts savā valstī….
Sevi nevaru iedomāties nebrīvē.

Tevi arī, jo tad mēs būtu kā četrās sienās.
Es nevaru iedomāties mūs visus tādā vietā!
Vienkārši- brīvība ir visdārgākā un trauslākā lieta!

Ir bijuši mūsu tautai tādi laiki- nedrīkstēja brīvi iet nekur,
Rau, tagad gan- esam brīvi, ejam, kur gribam, un runājam, ko gribam!

Vārds brīvība man nozīmē itin visu!
Ārkārtīgi labi es jūtos- nebaidos, ka kāds mani nodos.
Reizēm vari darīt pat neiedomājamas lietas!
Dienās ir vieglāk strādāt, bet naktīs- droši gulēt.
Saule arī spīd spožāk un gaišāk- brīvībā!

Brīvība- tāds ir tavs vārds!

Andreja Eglīša 110 gadu atceres konkursa literatūrā (10.-12. klašu grupā) laureāti.

1.vieta

Sintija Pokšāne, Viļānu vidusskola

“Atrakstiet man, tēvu zemes puķes, savā smaržu valodā, kad taisāties ziedēt.”(A.Eglītis.)
Māt!
Es rakstu Tev vēl tikai vienu reizi. Manā jūrā atkal sacēlušies viļņi. Tie pārlieku viļņojas
ikreiz, kad ceļos es. Tie gāž mani no kājām ikreiz, kad man šķiet – nu stāvu stabili. Es atminos
Tavus vārdus ikreiz, kad ieelpoju šo svešo gaisu. Tas nav mans gaiss, man trūkst elpas, māt! Tu
teici, ka nebūšu še’ laimīgs, neatradīšu es miera šai svešā zemē. Vai atceries, kā smejoties es
uzgriezu Tev muguru? Kādām zvaigžņu pilnām acīm rādīju Tev savus sapņus? Vai Tu atceries?
Es vedu Tev ziedus, Tu smaidīji. Tās bija svešas puķes, tās nebija mūsu puķes. Tās nebija mūsu
zemes puķes. Tu zināji, bet vienalga smaidīji, kaut arī asaru pērles spīdēja Tev acīs. Es
neredzēju. Es neļāvu sev redzēt, uzgriezis muguru, teicu, ka šīs puķes ir krāsainākas nekā tās, no
mūsu pašu dārza. Vai iedomājies! Krāsainākas nekā mūsu! Tās, kuras es pirmo reizi dāvāju
savai pirmajai skolotājai. Tu mani vienmēr sauci atpakaļ mājās. Mājās, kur es spēru savu pirmo soli.
Mājās, kuru sienās skanēja mani pirmie vārdi un smiekli. Mājās, kur tapa visgardākais ābolu
pīrāgs no mūsu pašu āboliem. Nu tiem, kurus tētis lasīja vecajā grozā, kuram sānos bija izdilis
caurums. Uz mājām, kur vasaras rīto saules stari spīdēja visjaukāk. Tu vienmēr sauci mani uz mājām.

Kas noticis, ka nu mājas kļuvušas par manu sapni?

Es esmu svešs. Es vienmēr biju svešs šai zemē, vienīgi tad es biju jauns. Es uzgriezu muguru.
Es uzgriezu muguru Tev un ar to gāju pāri robežai šai’ svešajā zemē. Mugurā man nav acu, es
neredzēju. Ar aizvērtām acīm gāju te. Aizvērtās acis rādīja to, ko tām deva prāts. Te garšīgāki
pīrāgi. Te skaistākas lapas un košāki ziedi. Te gaiss tik tīrs.
Māt, tagad es esmu pagriezies ar seju, nē, vairs muguru negribu griezt.
Vai Tu man tici?
Te lapas nekrīt kā mūsu laukos, tik liegi un lēni.
Te ziedu pumpuri līdz galam neveras. Te visi ziedi vienā krāsā.
Vai atceries mūsu krāsaino puķu dobi?
Te pīrāgi ir cieti kā akmeņi.
Te smaidi tik viltoti un melīgi. Aiz tiem īstenībā bieži jaušamas asaras, bet tās meistarīgi
slēpjas, asaras kļuvušas neredzamas.

Te ābols garšo kā lēta plastmasas manta, ko man dāvināja tante piektajā dzimšanas dienā.
Māt, es gribu uz mājām!
Es gribu just Tavu elpu uz manas pieres un Tavas siltās rokas uz maniem vaigiem!
Es gribu smieties un bēgt prom, lai Tu mani nevestu pirtī. Kā bērnībā! Atceries?
Es gribu slēpties vecā suņu būdā, lai man nav jānes smagie malkas klēpji mājā.
Māt, es rakstu Tev vēl vienu reizi. Pēdējo reizi.
Es atgriezīšos mājā, apsolu.
Es iešu uz mūsu krāsaino puķu dobi. Es saplūkšu visskaistākos ziedus.
Es nolikšu tos Tev pie kājām uz mūsu dzimtās zemes.

Pagaidām vēl svešajā malā, bet tas tik pagaidām.
30.09.2022. Tavs bērns.

2.vieta

Jana Urkēviča, Līvānu 1.vidusskola

“Atrakstiet man , tēvu zemes puķes, savā smaržu valodā, kad taisāties ziedēt.” (A. Eglītis)
varbūt pagaidiet mazliet
varbūt es dodos uz mājām
uz savām mājām
kas man kā laimes zieds ir plaucis

varbūt pagaidiet mazliet
man vēl ir kur steigties
man vēl ir kas gaida
man vēl ir kas pļavā zied

varbūt pagaidiet mazliet
es vēl ziedus lasu
sava tēva pļavā
kur vēl margrietiņas zied

uzrakstiet man reiz kad projām būšu
vai vēl tēva pļavā ziedi zied
lai tad steigtos mājās,
kas man kā laimes zieds ir palicis

lai tad steigtos mājās,
lai ziedu smaržu varu just
lai zvirbulīšu dziesmu
skaļās notis izjustu

lai tēvu zemei mīlestībā atzītos
lai mīļu dziesmu nodziedātu
bet ja nu visu pazaudētu?

kad ziedu smarža pazaudēta
es palieku bez vārda mēma
jo runāt varu vien caur ziedu smaržu
caur sava tēva zemes ziediem

Atrakstiet man,
Tēvu zemes puķes,
Savā smaržu valodā,
Kad taisāties ziedēt…

3.vieta

Elīza Milčonoka, Druvas vidusskola

“Brīvība, kāds tev ir vārds?” (A.Eglītis)
Lai kur es būtu, kāds mani atpakaļ sauc,
Lai kur es dotos, kāds mani tur.
Lai kā es justos, manī vienmēr ir ilgas,
Liesma manā sirdī nenodziest – tā alkst brīvības garšu.

Atminos, kā manas rokas glāstīja zemi.
Absolūtā mierā, cerību upe traucās pāri man,
Apmazgājot citu zemju dubļus, lai paturētu sevi šeit.
Agrāk tā nevarēja, smelt spaiņiem un nest mājās.

Tā bija tad, bet kurš vairs atceras, kā tas bija,
To zina nu vairs tik daži, un tie paši izvēlas klusēt,
Tomēr svešu celtie dambji tiek jaukti nost.
Tā upe turpina ritēt, taču tā neplūst kā agrāk.

Vairs nenāk cilvēki ar spaiņiem,
Vien garāmgājējs formas tērpā krūzes tiesu lok.
Vai upe par šauru, par īsu, lai visiem pietiktu?
Vairākkārt šo jautājumu uzdodu, bet atbildi sevī nerodu.

Ir dienas, kad jūtu – manu liesmu kāds cenšas nopūst.
Iekrītu karstajās vaska pilēs, kas plosa manus dvēseles nostūrus,
Iespurdzos, ieraugot mazu strautiņu tekam gar manu guni.
Iepriekš meklētā upe – noslēpusies plašajās dvēseles ielejās.

Jau desmitiem zemju taustītas, cenšoties atrast īsto vārdu.
Jaunības gadi izsmelti, dzenoties, meklējot lielos ūdeņus,
Joprojām nespēju aptvert – man ir pašai savs strauts.
Jāatzīst, es nevaru sagaidīt, savas upes krastus.

Aizlāpu sveķu radītās plaisas ar liesmu, kas tās veidojusi,
Aizveru acis, tomēr vēl joprojām redzu plūsmu un es tai sekoju.
Apklust it viss, viļņi vairs nesitas pār akmeņiem, soļi tik klusi, klusi.
Acīmredzams šķiet tas, ka brīvībai ir savs vārds.

Atzinība

Alise Alute, Druvas vidusskola

,,Brīvība, kāds tev ir vārds?” (A. Eglītis)
četras sienas, tumsa, nakts
kliedziens, sprādziens, kaps tiek rakts
ieelpoju dziļi, dziļi- mieru, tikai mieru
drebu kaktā šaurajā, dzirdu bombardierus

dvēsele zūd cietoksnī, lūdzu, lūdzu, palīdziet!
mani pašu atstājiet, dvēseli, LŪDZU, izglābiet!
saprāts man caur pirkstiem izlīst
viss trīc, plaukstās sarkanas asaras iekrīt

ausī balsis spiedz un kliedz, bet prāts izbiris un tukšs
tu, brēcošais klusum, rimsties, kuš!
krītu tālāk un tālāk trauksmes bezdibenī
mana pasaule nav šī zeme svešā

es vēlos atgriezties un dzīvot, mājas redzēt, baudu just
es vēlos aizbēgt, lidot un laimē pavisam zust
mīļās mājas, šķiet, nekad es neatgūšu
trūkst spēka gaidīt, līdz beidzot brīvs es kļūšu

es slāpstu, smoku panikā, grūti man turpināt
pats sevi nespēju beigt šaustīt un rāt
vientulībā, izmisumā jūtos kā salauzts zars
neviena nav līdzās, kam sāpi var paust

sāpes, skumjas mani māc un apvienojas kopā
atgriešanās stingri liegta, atrodos es bezizejā
gars mokās, galva dūc, uz rētas- tikai vāts
es taustos tumsā, klusi čukstu:
“Brīvība, kāds tev ir vārds?”